Jūs atrodaties šeit

Subates Evaņģēliski luteriskā baznīca

Subates luterāņu baznīcai, kas celta 1685. gadā un ir Valsts un Eiropas nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis.

bates baznīcas iekārta, iespējams, bijusi lielākais šīs darbnīcas darinājums, ko tikai nedaudz skāruši pārveidojumi. Zem bagātīgā dekoru klāsta viegli uztverama baznīcas iekārtas konstruktīvā uzbūve, ko papildina liels daudzums skulptūru un sižetisku ciļņu.

Pēc Livonijas sadalīšanas 1561. g. katoļiem Kurzemē bija 4 baznīcas, 9 kapelas un 2 skolas, bet arī tās Gothards Ketlers, būdams pārliecināts luterticīgais, pēc neilga laika nodeva luterāņu rīcībā. Līdz par hercoga nāvei 1587. g. katoļiem nācās apmeklēt protestantu dievnamus.

Apstākļi mainījās, kad hercogu vecākā maita Anna aiz politiskiem motīviem apprecējās ar Lietuvas maršalu Albrehtu Radzivilu, kas no kalvinista bija kļuvis par dedzīgu katoli. Anna pieņēma katoļticību un tās nostiprināšanai ataicināja jezuītu misionārus, kas pagaidām neoficiāli uzsāka savu darbu Kurzemē.

Hercoga Frīdriha laikā katoļu baznīca nostiprinājās. Pieaugot Polijas spiedienam, karaļa Sigismunda III komisija 1617. g. februārī Jelgavā atcēla hercogu Vilhelmu un pieņēma hercoga Frīdriha uzticības zvērestu. Viņš bija spiests pieskaņoties poļu interesēm. Zemes lietās un ierēdņu amatos poļu un lietuviešu muižniekiem Kurzemē piešķīra tādas pašas tiesības, kā vietējai muižniecībai, un katoļu baznīca kā pilntiesīga tika nostādīta blakus luteriskajai. 1617.g. tiek pieņemts Kulmas bīskapa Kučborska vadītās komisijas izstrādātais Kurzemes statūts "Statuta Curlandiae", kas atļāva katoļiem brīvi sludināt savu ticību.

17. gs. sākumā pārraudzības nodrošināšanai Kurzemē hercogiste tika sadalīta 7 prāvesta apgabalos (Subate ietilpa Sēlpils virspilskunga iecirknī). Paralēli noritēja cīņa ar tiem, kuri nevēlējās luterānisma nostiprināšanos. Tomēr nevar noliegt, ka rekatolizācijas process hercogistē turpinājās. Hercoga Frīdriha laikā katoļu pozīcija Kurzemē stabilizējās tiktāl, ka bieži notika baznīcu atsavināšana luterāņu draudzēm, izmantojot grunts īpašuma tiesības. Tāpat, kā Brandenburga reformātiem, Polijas valsts sniedza palīdzību Hercogistē dzīvojošajiem katoļiem.
Hercogam Jēkabam bija samērā brīvi uzskati ticības lietās, uz ko norāda arī viņa draudzība ar katoļu bīskapu Tiškeviču. Pirms stāšanās hercoga amatā viņš ar parakstu apliecināja apņemšanos uzbūvēt divas katoļu baznīcas – Kuldīgā un Jelgavā.

Gadsimta gaitā katolizējās daudzas muižnieku dzimtas. Vieni no pirmajiem bija Volfi, Plāteri, Zībergi, Selicki. Kopumā Kurzemes hercogistē katoļiem bija 10 baznīcas. Pirmo no tām, Laucesē, uzcēla brāļi Volfi 1618. g pēc Kurzemes Statūta pieņemšanas. Viņu piemēram sekoja Alsungas īpašnieks Johans Ulrihs fon Šverins, pāriedams katoļticībā un novēlēdams katoļiem 1623. g. celto baznīcu. Pēc Šverina nāves, 1634.-1636.g. norisinājās katoļu un protestantu cīņas ar Alsungas baznīcu un tās agrāko filiālbaznīcu Feliksbergā. 1636. g. Šverina atraitne B. Konarska nodeva baznīcu un mācītājmuižu Žemaitijas bīskapam Georgam Tiškevičam. Savos Romai adresētajos sūtījumos Tiškevičs runā par ticības lietām Kurzemē. Cita starpā bīskaps norāda uz Volfu sakariem ar Ilūkstes Zībergiem, kā arī izceļ savu lomu notikumos, kas tieši saistīti ar Johana Georga Zīberga konvertēšanos. Patiesībā dzimtas pāreja katoļticībā pakāpeniski norisinājās jau agrāk, tā aizsākās noncija A. Posevino laikā, t.i. ap 1582. gadu.
1636. g. Zīberga īpašumos katoļiem tika atdotas Ilūkstes un Bebrenes baznīcas, kā arī veicināta pastiprināta poļu, lietuviešu un baltkrievu ieplūšana Augšzemē.

Kamēr pastāvīga uzturēšanās vieta neizveidojās Ilūkstē, par pašas Ilūkstes, Subates un Bebrenes Zībergu muižu katoļticīgajiem rūpējās Daugavpils jezuīti. Vēlāk Ilūkstē izveidojās viena no spēcīgākajām jezuītu misijām hercogistē. Ordeņa brāļi pastāvīgi darbojās Subatē, Bebrenē un Skaistkalnē. 

1662. gads iezīmē radikālu pārmaiņu sākumu Subates miestā. Tolaik daudzi muižnieki, atrazdamies poļu karadienestā, aprecēja poļu muižnieku meitas vai atraitnes, kuru ietekmē konvertējās. Pie tādiem pieskaitāmi Bergi un Šverini, kā arī Zībergi. Subates īpašnieks Gothards Ksavers Zībergs šai ziņā ir uzskatāms piemērs – par to liecina saglabājusies jezuītu ordeņa ģenerāļa Tirso Gonsalesa 1693. g. Zīberga sievai Marijai Barbarai Rufīnai adresētā vēstule. Tajā tiek atzinīgi novērtēta viņas darbošanās Dieva slavas vairošanā. Sekojot principam "cuius regio, eius religio", katolizējās arī muižnieku–konvertītu dzimtcilvēki. Tā arī Zībergs savus zemniekus "pārraksta" jaunajā ticībā. Daļā iedzīvotāju tas izraisa neapmierinātību, ko vēl vairāk saasina Lietuvas pierobežas aktīvais pārpoļošanās faktors. Saspīlējums strauji aug, līdz beidzot gūst aktīvu izpausmi 1665. – 1667. g. satraucošajos notikumos. 1667. g. g. K. Zībergs ataicina savu radinieku, Smoļenskas kanoniķi un Jelgavas prāvestu Georgu Aloīziju Zībergu, atsavināt luterāņu baznīcu. Tiek izveidota speciāla komisija, kas nolemj piešķiri dievnamu katoļiem. Ticības nostiprināšanai uz Subati tiek atsūtīts viens jezuīts, lai apmestos tur uz patstāvīgu dzīvi. Šāds notikumu pavērsiens izraisa ne vien kurnēšanu miesta nekatoļu iedzīvotāju vidū (jo baznīca taču tika celta par visa iecirkņa līdzekļiem), bet noved līdz atklātam konfliktam ar katoļiem un izprovocē savstarpējus grautiņus. Rezultātā luterticīgie Zīberga dzimtļaudis tiek padzīti no Subates un ir spiesti meklēt patvērumu ezera austrumu krastā, Prodes muižā, kas pieder luterticīgajiem muižniekiem Osten-Zakeniem. Aptuveni tai pašā laikā draudzes vārdā pret Zībergu tiek iesniegta sūdzība hercogam Jēkabam un Polijas karalim. 1680. g. Zībergs sūdzas, ka hercoga komisija aizslēgusi un aizzīmogojusi Subates muižā katoļu baznīcu. Tiesa šīs komisijas lēmumu anulē. Savukārt tiesas process Varšavā ievelkas 24 gadus, līdz beidzot karaļa Jana III Sobeiska laikā 1693. g. Zīberga rīcība tiek atzīta par nepareizu un lieta izšķirta luterāņu draudzes labā. Pa šo laiku koka baznīca jau nonākusi bēdīgā stāvoklī, bez tam labvēlīgu apstākļu sakritības dēļ šis jautājums Subates luterāņiem vairs nav aktuāls. Pēc vienošanās vecais dievnams paliek katoļu draudzes rīcībā.
Pārcelšanās uz ezera otru krastu nodrošināja nelielajai protestantu draudzei kaimiņu muižnieku aizstāvību. Prodes muižu 1641. g. nopirka Kaldabruņas, Ilzes un Bornes īpašnieks Ernsts fon der Ostens, saukts Zakens (1606 – 1679), no kura zeme pārgāja mantojumā viņa abiem dēliem – Hektoram Fridriham (Kaldabruņa un Prode) un Johanam Reinholdam (1643 – 1695, Kaldabruņa, Ilze, Gulbine). Līdz ar padzīto luterāņu apmešanos uz Prodes zemes sāk veidoties Jaunsubate (Neu-Subhath); arī Prode jeb Vācu Subate kā alternatīva Zīberga Vecsubatei jebšu Poļu Subatei. Oficiālais Jaunsubates dibināšanas dokuments datēts ar 1686. g. Aprakstā, "kāds tas atrasts Prodes dokumentos", teikts, ka "uz akmens bijis attēlots Pestītājs ar svētībai paceltu labo roku un varas ābolu kreisajā, jo arī baznīcai paredzēts dot Pestītāja vārdu (Salvator Kirche)". Virs Kristus atveida bijis attēlots krusts. Literatūrā parādās arī agrāks baznīcas celšanas gads, proti, 1682., taču šai laikā var runāt vienīgi par ieceri.
Būvdarbi ir pabeigti nepilnu gadu pēc pamatakmens ielikšanas. Baznīcas dibināšanas akts sastādīts 1686. g. 19. maijā, Vasarsvētku svētdienā. Apcerot konkrētā gruntsgabala izvēli dievnama celtniecībai, nevar ignorēt konfesionāli naidīgo muižnieku savstarpējās attiecības. Novietojot jauno, impozanto baznīcu samērā augstajā uzkalnā ezera otrā krastā, tās cēlāji varēja apzināti censties pēc pretnostatījuma Vecsubates katoliskajiem noskaņojumiem. Tā kā no pretējā krasta protestantu jaunbūve tolaik bija lieliski pārredzama un bija vizuālā dominante, šeit varētu pat zināmā mērā runāt par celtnes ikonoloģisko raksturu. Zemteksts ir vienkāršs: veidot baznīcu kā demonstratīvu izaicinājumu Zībergam un viņa ļaudīm, liekot tai pastāvīgi atrasties opozīcijas redzes laukā. Tādā veidā Prodes īpašnieki realizē divus mērķus: no vienas puses, draudze ir beidzot tikusi pie savas baznīcas, no otras puses, tā ir reāla iespēja "iegriezt kaimiņam ar skaidru norādi, ka pārbēgušie luterticīgie zemnieki, nokļuvuši Osten-Zakenu paspārnē, senajā strīdā ir ieguvēji". Kopš 1882. gada Jaunsubates draudzei ir savs mācītājs – Johans Harders, kas reizē ar savu pēcteci mācītāja amatā K. Gurbandu (1696-1729) ir arī jaundibinātās skolas inspektors. Kopš 1676. g. J. Harders darbojas kā sava tēva, mācītāja Hermaņa Hardera 2. Palīgs Vecsubates baznīcā un ir visu vētraino notikumu liecinieks un, jādomā, arī dalībnieks. Draudzes gana pienākumus Jaunsubatē viņš sāk veikt vēl pirms baznīcas celšanas un pilda tos līdz 1696. g., kad tiek pārcelts uz Kaldabruņu (kur arī mirst 1715. g.). Līdz ar Gārseni, Asari, Bebreni un Balto muižu tā ir Jaunsubates filiālbaznīca. Rundāles pils muzeja fondos glabājas ar 1683. g. datēts nezināma autora darināts mācītāja portrets, kas līdz 1965. g. atradies Kaldabruņas baznīcā. Iespējams, tajā attēlots tieši Johans Harders. Pēc T. Kalmeijera datiem, viņš gan 1683. g. bijis tikai adjunkts Vecsubatē (līdz 1685. g.), un tikai pēc tēva nāves (1685) kļuvis par mācītāju Jaunsubatē. Tomēr, kā liecina augstākminētais Zakenu skolas dibināšanas akts, J. Harders jau 1682. g. parakstījies kā mācītājs. Kaldabruņā koka baznīcu uzcēla 1650. gadā kā Vecsubates luterāņu baznīcas filiāli, taču pēc katolizācijas tā pārgāja Jaunsubates pārraudzībā. Patstāvību Kaldabruņas baznīca iegūst 1696. g., kad R. fon der Osten-Zakena atraitne Elizabete Helēna fon Patkammere nodibina Kaldabruņā pastorātu un baznīca iegūst savu pastāvīgu mācītāju. Kā jau minēts, tas bija J. Harders. Acīmredzot, līdz 1696. g., būdams Jaunsubates mācītājs, Harders apkalpoja arī Kaldabruņas draudzi. Līdz ar to nav pretrunas starp portreta datējumu un atrašanās vietu un Hardera oficiālu stāšanos amatā attiecīgajā baznīcā.        Abu pirmo mācītāju laikā baznīca iegūst savu barokālo iekārtu. Turpmākie divi gadsimti tās vēsturē saistās ar neskaitāmiem plašāka un sīkāka mēroga remontiem, sākot jau no 18. gs. 30. gadiem (1733., 1735. g.).

Pirmie nozīmīgākie remontdarbi baznīcā sākās 1761. gadā. Kā liecina arhīva materiāli, 1765. g. darbi vēl turpinās. Šajā gadā mācītājs lūdz sarīkot vizitāciju, lai baznīcas patroniem (tradicionāli tie ir Baltās muižas, Gārsenes vai citu tuvējo muižu īpašnieki) liktu uzbūvēt tai sakristeju. Tā gan tiek uzcelta baznīcas altāra galā tikai 1853. g., tai pašā laikā, kad tiek ierīkotas A. Martina būvētās ērģeles.  1769. g. 3. septembrī Subates baznīcā notiek vizitācija H. B. fon der Brinkena vadībā. 1769. g. baznīca iegūst sīkrūšu stiklojumu  svinā un jaunu kroņlukturi – misiņa lējējam samaksāti 18 dālderi.Ziņas par turpmākajiem uzlabojumiem un pārveidojumiem baznīcā sniedz 19. gs. baznīcu ienākumu-izdevumu grāmatas. Saskaņā ar tām, pamatīgs remonts veikts 1877. g.: jumta labošana vien izmaksājusi 125,28 rbļ., ārējā apmetuma un iekštelpu balsināšana – 637,20 rbļ. 19. gs. nozīmīgākais remonts Subates baznīcā notika 1881. g. Spriežot pēc vēlāka laika atskaitēm, darbi ar pārtraukumiem turpinājās apmēram 5 gadus. 1882. g. 30 rbļ. "par projektu un tāmi baznīcas žoga būvei" saņēmis mūrniekmeistars Štange. Nākošajā gadā žogs tiek uzcelts. Kāds vārdā nenosaukts arhitekts (iespējams, tas pats Štange) 1882. g. saņem samaksu par baznīcas taksēšanu. Štange vēlreiz tiek pieminēts 1885. g., saņemot samaksu 126, 40 ½ rbļ. apmērā par jumta labošanu un mūrnieka remontdarbiem. 1888. g. baznīca atkal tiek vizitēta. No skopā ēkas apraksta uzzinām, ka tā ir 14 asis gara, 9 asis 2 pēdas plata un 5 asis 2 pēdas augsta masīva ēka ar šindeļu jumtu, labā tehniskā stāvoklī.1940. g. baznīcai uzliek skārda jumtu. Nākošais remonts seko tikai pieminekļu valdes darbības laikā – 1935. gadā. Kopš tā brīža nenotiek nekādas būtiskas pārmaiņas līdz pat 1988. gadam, kad pamatīgi tika remontēta pati ēka un pārkrāsota baznīcas iekārta.

Kā nokļūt: 
Coordinates:
56.015656, 25.911942
An alternative description

Ilūkstes novads, Baznīcas iela 30, Subate
+ 371 26183911
Ieejas maksa: 
Atlaides: 
Pēdējo reizi atjaunināts: 
30.09.2014