Kad šķiet, ka Latvijā visas skaistākās vietas jau redzētas, vari būt drošs — tā nav. Ārpus pilsētām, simtiem kilometrus no Rīgas, mežu un ezeru ielokā — tieši tur, Latgalē, meklējami neaizmirstamākie piedzīvojumi. Un, ja tu vēl šaubies, pajautā sev — kad es pēdējoreiz peldējos purvā, izcepu pats savu maizes klaipiņu vai nokļuvu upes otrā krastā ar pārcēlāju?
Šos un virkni citu neaizmirstamu notikumu Latgales ekspedīcijā trīs dienu garumā izbaudīja Latvijas aktīvākie Instagram lietotāji, fotogrāfs un video meistars.
Tā tapa pārbaudīts plāns vasaras brīvdienām.
1. diena
Labā kompānijā trīs stundas ceļā pagāja nemanot. Pusceļā apstājāmies «Liepkalnu» maiznīcas kafejnīcā netālu no Pļaviņām. Pēc rīta kafijas un tikko ceptas smalkmaizītes zālienā Daugavas krastā mūsu pirmā apskates vieta, Teirumnieku purvs, ātri vien bija klāt.
Pelde purvā
Saules pielijušā priežu mežā pie Teirumnieku purva mūs jau gaidīja vides gide Anna Macāne — zinošākais cilvēks, pie kura vērsties, lai atklātu purva, mežu un Lubānas ezera apkārtnes dabas bagātības un noslēpumus.
Viņas pavadībā izstaigājām 800 metru garo purva taku, mēģinot atpazīt daudzveidīgos augus un burtiski veldzējoties ar svaiga gaisa malku, kas pēc brauciena auto bija tieši tas, kas nepieciešams.
Izrādījās, ka purva ezerā var arī peldēties. Domāts — darīts. Satriecošā ainava, dzidrais ūdens un neaizsniedzamais purva dibens bija īstā kombinācija, lai atveldzētos karstajā vasaras dienā.
Miers un plašums
Pēc Teirumnieku purva apskates devāmies uz netālo Lubānas ezeru. Makšķerniekiem un putnu vērotājiem šī vieta komentārus neprasa. Gleznaini niedru lauki, aizaugušas saliņas un nebeidzama ezera zilgme — Latvijas lielāko ezeru aprakstīt ir grūti, tas jāredz pašam.
Brīnišķīgs skats paveras no Ūdens tūrisma attīstības centra "Bāka", kurā piestājām arī mēs. Uzmanību vērts pievērst arī pašai "Bākai" — arhitekte Rasa Kleina agrāk pussabrukušo ūdens sūkņu staciju pārvērtusi modernā arhitektūras pērlē.
Ciemos pie latgaliešiem
Lauku mājā «Zvejnieki» ieradāmies vakarpusē, kad blakus māju saimnieki veda govis no ganībām. Brūnaļas un raibaļas paklausīgi devās uz savu naktsmītni, bet mēs gulēt vēl netaisījāmies.
Izmetuši līkumu pa tuvāko apkārtni un lauku ainavu iemūžinājuši, sagaidījām vakariņas, kuras galdā cēla paši «Zvejnieku» saimnieki. Teikt, ka šī lauku māja ir Kulinārā mantojuma dalībniece, tikpat labi nozīmē nepasacīt neko. Medījumi, kūpošs karpu zupas katls, kartupelīši ar sēņu mērci — mājas virtuve bija tik lieliska, ka «Zvejniekos» varētu uzkavēties vēl krietni ilgāk, taču Latgales ekspedīcija vēl nebija ne pusē.
Sagaidījuši saulrietu tuvajā Īdeņas pilskalnā, devāmies uz māju uzkrāt spēkus nākamajai dienai.
2. diena
Brokastis ar stāstu
Brokastīs lauku mājas "Zvejnieki" saimnieks Jānis mūs sagaidīja ar spēcinošu lauku putru. Kamēr baudījām maltīti, klausījāmies viņa stāstījumā par Lubāna ezera apkaimes vissenāko vēsturi.
Lubāna baseins ir viena no lielākajām arheoloģijas dārgumu krātuvēm. Apkaime bijusi blīvi apdzīvota jau akmens laikmetā, un tā liecības braukuši pētīt pat zinātnieki no Japānas.
Atvadījušies no laipnajiem "Zvejnieku" saimniekiem, devāmies uz Rāznas ezeru. Ceļš ved caur Rēzekni, kur, ja pietiek laika, vērts apskatīt ne tikai vēstures mantojumu, bet arī mūsdienu Latvijas arhitektūras sasniegumus — Austrumlatvijas koncertzāli "Gors" (ieskaties viņu pasākumu kalendārā), radošo pakalpojumu centru "Zeimuļs" un Rēzeknes Augstskolas Inženieru fakultātes ēku.
Ar laivām pa ezeru
Ne velti Latgali sauc par zilo ezeru zemi — to patiesi ir daudz, lieli un mazi, katrs ar savu raksturu un piedāvātajām atpūtas iespējām. Daudzos ezeros var iznomāt peldlīdzekli un izbaudīt laivošanas priekus. Mūsu maršrutā bija atpūtas bāze "Ezerkrasti" pie Rāznas ezera.
Sakāpuši laivās, sākumā airējām nesteidzīgi, apbrīnojot nelielo, bet skaisto ezera stāvkrastu un neparasti dzidro ūdeni. Devu adrenalīna piešķīra strauji tuvojošies negaisa mākoņi, kas "atpūtu" ātri vien padarīja krietni aktīvāku.
Laimīgi tikuši ārā no ezera sausi, "Ezerkrastos" iestiprinājāmies ar kārtīgu auksto zupu latgaliešu gaumē.
Zaļā neskaitāmās nokrāsas
Zaļa un vēl zaļāka ir panorāma, kas paveras no Latvijā augstākā skatu torņa Lielajā Liepu kalnā.
Ar katru uzkāpto platformu mums kļuva arvien skaidrāks, ka šī būs viena no zilo ezeru zemes ekspedīcijas dalībnieku mīļākajām vietām. Virsotnē elpa aizrāvās pavisam — jauktie koku meži un zilās debesis vairāk atgādināja pastkartīti, nevis realitāti. Turklāt, ja vērīgi ieskatās, no torņa ir redzama pat Ludzas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca. Šeit noteikti jāatgriežas arī rudenī!
Ceļojums laikā
Izmetot loku pa Rāznas nacionālo parku, pēc nepilnas stundas jau nokļuvām muzejā "Andrupenes lauku sēta". Par došanos uz muzeju gan to grūti nosaukt, drīzāk — par ceļošanu laikā. Kārtīga latgaliešu lauku māja tur stāv tāpat, kā pirms simts gadiem un joprojām ir gatava laipni uzņemt ciemiņus.
Braucot uz Andrupeni, noteikti jāpiesaka mielasts pēc Latgales kulinārā mantojuma labākajām tradīcijām.
Mūsu ēdienkartē šoreiz bija maize ar debešķīgi gardu sviestu, kuģelis un kļockas. Kas tie par brīnumiem? Tas jānobauda pašiem! Pateiksim priekšā tikai to, ka par kalorijām nav jāuztraucas, jo pēc tam var izgriezties dančos kopā ar vietējo folkloras kopu.
Lobys nakts!
Šoreiz izvēlējāmies viesu namu "Mežinieku mājas", kur pārlaidām otro nakti un ieturējām brokastis.
3. diena
Noslēpumainākais no ezeriem
Reti kurš spoku stāsts spēj sacensties ar leģendām par Velnezeru jeb Čertoku. Ezera apkārtnē nekad neesot dzīvojuši cilvēki, jo tā tuvumā neesot iespējams ilgstoši uzturēties, turklāt Čertoku nemīl pat zivis un ūdensaugi. Protams, mums vajadzēja to redzēt!
Pie Velnezera ierīkota ērta platforma, no kuras paveras skats uz apbrīnojami fotogēnisku zilganzaļu ūdeni mellenājiem bagāta priežu meža ielokā.
Cepu, cepu kukulīti
Aglonā nelielas pastaigas attālumā no majestātiskās Aglonas bazilikas atrodas nākamais apskates objekts — Aglonas maizes muzejs ar veikaliņu un ceptuvi, kurā mūs latgaliešu tautas tērpā sagaidīja saimniece Vija Kudiņa.
Iepazinušies un apskatījuši dažādus ar maizes cepšanu saistītus priekšmetus, samitrinājām rokas un ķērāmies klāt atbildīgajam uzdevumam. "Nā, nā, naspaidi, tik glaudi," saimniece pamāca, kā izveidot pašiem savu maizes kukulīti, un pirmo klaipiņu ieliek cepļa labajā pusē, lai labi izdodas.
Izdevās patiešām labi, tāpēc Aglonas maizes muzejs nešaubīgi ierindojas starp ekspedīcijas dalībnieku favorītiem.
Pēdējā pietura - pārceltuve
Pārceltuve "Līvāni – Dignāja", kas mums šķita vietējā eksotika un īsta pagātnes liecība, apkārtnes ļaudīm ir īsākais ceļš, lai nokļūtu no Dignājas Līvānos un otrādi. Pārcēlāja platforma ar namiņu uz pontoniem pāri upei nogādā gan gājējus un riteņbraucējus, gan vieglākus un smagākus auto.
Ja nekad neesi šķērsojis Daugavu ar pārcēlāju, piedzīvojums ir garantēts!
Vasarā vienmēr viss ir labāk. Bet Latgales vasara ar mīkstiem māliem, tumšiem mežiem, dzidriem ezeriem, ātru airēšanu un lēniem saulrietiem, smaržīgu maizi un sirsnīgiem cilvēkiem ir kaut kas pavisam īpašs. To mēs pēc ekspedīcijas varam apgalvot droši, lai arī redzēt un izjust vēl palika tik daudz kā. Tas nākamajai reizei. Bet tikmēr — brauc un atklāj Latviju no jauna!
Instagram momenti no Latgales ekspedīcijas #instatriplv
