Industriālais mantojums ir mūsu kultūras mantojuma daļa, kas stāsta par industriālo tehnoloģiju attīstību, darba metodēm un darba apstākļu izmaiņām un palīdz plašāk izprast sabiedrības attīstību un vēsturi. Tā mēs varam iepazīties ar senām industriālajām ēkām, tehniku un tās izmantošanai nepieciešamajām iemaņām.
Arī dzirnavas ir daļa no industriālā mantojuma Latvijā, un tās mums šeit ir vairākas. Visi industriālā mantojuma projektā iekļautie objekti, arī dzirnavas, gan Latvijā, gan Igaunijā redzami šajā kartē: https://industrialheritage.travel/lv/map!
Ūdensdzirnavas būvētas uz Mergupes 1938. gadā. Zinātāji stāsta, ka vecais saimnieks tolaik paņēma pusmiljonu lielu kredītu, lai nepilnu divu gadu laikā uztaisītu tobrīd modernākās dzirnavas Latvijā. Tā šīs dzirnavas saglabājušās līdz pat mūsdienām, un brīnumainā kārtā tās neskāra 2. Pasaules karš.
Pēdējie miltu maisi dzirnavās malti 2000. gadu sākumā, kad kāds zemnieks atvedis četrus maisus graudu. Taču visas iekārtas un mehānismi ir darba kārtībā - var malt miltus, mannu, grūbas, putraimus, ir iekārtas graudu attīrīšanai. 1997.gadā šeit izveidota arī hidroelektrostacija, un ekskursijās ir iespējams izzināt arī tās darbību.
Āraišu vējdzirnavas celtas Drabešu muižas vajadzībām apmēram 19. gadsimta vidū. Rekonstrukcijas laikā dzirnavu ēkas sienā atrasts akmens ar uzrakstu ANNO 1852. Iespējams, tas ir vējdzirnavu celšanas gads. Pēc uzbūves tās ir holandiešu tipa. Interesanti, ka vējdzirnavām ir grozāma “galva”, ko dēvē par “cepuri”. Ar speciāla mehānisma palīdzību, stāvot dzirnavu pakājē, dzirnavu “galvu” pagrieza pret vēju, lai iedarbinātu spārnus. 20. gadsimta otrajā pusē vējdzirnavas bija izpostītas, bet laika periodā no 1982. līdz 1984. gadam tās atjaunotas ar Gaujas nacionālā parka atbalstu. 30 gadus vēlāk vējdzirnavas rekonstruēja, atjaunojot jumta konstrukciju un fasādi, veicot uzlabojumus iekštelpās, izveidojot āra apgaismojumu un izgatavojot jaunus vējdzirnavu spārnus. Šobrīd dzirnavās var aplūkot restaurēto iekārtu, kas izvietota vairākos stāvos un nogaršot īpašu maltīti ar miežu putraimiem.
Unikāls objekts, jo tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur var vienuviet aplūkot darbībā vilnas kāršanu, vērpšanu, šķeterēšanu un miltu malšanu. Dzirnavas celtas aptuveni pirms 210 gadiem barona Džema fon Menzenkampfa vadībā. Dzirnavas darbojās arī kara gados, piemēram, 1943. gadā tur tika pārstrādāti 8000 kg vilnas! No 2000. gada 25. augusta dzirnavās ražo elektrību, bet dzirnavu pagrabstāvā izveidota hidroelektrostacija. 2005. gadā uz vecās kūts pamatiem SIA "Ķoņu dzirnavas" uzbūvēja jaunu viesu namu, restaurēja aizsprostu un izveidoja zivju dīķi.
Tās pirmo reizi dokumentos ir minētas 1601. gadā, taču kā saimniecības sastāvdaļa uz kartes parādījusies 17. gadsimta beigās. Dzirnavas celtas uz Kalnvēveru zemes, kas toreiz bija Vecpiebalgas lielākā saimniecība. Zinātņu akadēmijas ekspedīcijā savulaik atrada šo ļoti labi saglabājušos ciemu, ieteica Kultūras ministrijai. Tika pieņemts lēmums, ka Brīvdabas muzejam pamazām ‘Vēveros’ jāveido filiāle. Zinātāji teic, ka tās šobrīd saglabājušās tik labā stāvoklī, jo vietējā kolhoza vadība saprata to vēsturisko vērtību. Tagad par šīm skaistajām dzirnavām rūpējas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs, lai šī vēsturiskā vērtība nepazustu un saglabātos dabīgā vidē.
Rideļu dzirnavas esošajā vietā ir bijušas jau no seniem laikiem. 1863. gadā Engures ezeru savienoja ar jūras līci, un ūdens līmenis ezerā nokritās apmēram par diviem metriem. Tad Grāfs Landsdorfs uzbūvēja šīs lielās dzirnavas. Cauri dzirnavām uz Engures ezeru tek Kalnupe. Agrāk visas dzirnavu mašīnas darbināja ūdens rats. Dzirnavās bija vilnas kāršamās, dzijas vērpjamās un graudu maļamās mašīnas. Pirmā pasaules kara laikā tās nodega, un atjaunotas tika 1924. gadā, tad arī ūdens rata vietā ielika turbīnu un ģeneratoru. Šobrīd ir atjaunots vēsturisks ūdens rats ar graudu maļamo iekārtu, kas apskatāma kā muzeja eksponāts. Īpašos gadījumos pats saimnieks Oskars ņem rokā saksofonu un muzicē uz dzirnavu ezera skatuves, kas piešķir papildu atmosfēru dzirnavu apmeklēšanas laikā!
Kā laukakmens vējdzirnavas tās tika uzceltas aptuveni 1868. gadā. Dzirnavas bija daļa no lielā Valdgales muižas kompleksa un līdz 1921. gadam tās piederēja baronu fon Firksu (Fircks) dzimtai. Apmeklējot dzirnavas, ir iespējams izstaigāt arī jumta balkonu, no kura paveras plaša ainava uz apkārtni. Īpaši skaists skats ir baudāms saulrietā! Dzirnavās ir seši stāvi, ko savieno kāpnes. Saimnieks šeit iebūvējis pacēlāju, kas palīdz dažādas mantas, piemēram, traukus, nolaist uz leju vai augšu. Romantiskā lauku stilā iekārtota virtuve, četras guļamistabas, viesistaba, ir pat kabinets un vannasistaba. Par siltumu dzirnavās rūpējas kamīns.
