Katrai valstij ir tai raksturīgs kultūras, simbolu un paražu kopums, kas padara to unikālu. Latvija, protams, nav izņēmums. Bagāta kultūra un senas tradīcijas ir tas, kas ir vijies cauri laikiem un kas lielā mērā veido to, kāda Latvija ir šodien. Rūpīgi koptās un sargātās tradīcijas, kā arī iespējas tās izdzīvot, ir tas, kas piesaista kā vietējos – paplašinot savu izpratni un zināšanas, tā arī viesus no visas pasaules. Vienalga, vai tie būtu svētki, atgriešanās vairāku simtu gadu senā pagātnē, senās kultūras izzināšana vai rotāšanās ar Lielvārdes jostu – tas ir ceļojums laikā, kultūrā un vērtībās. Dodamies!
Līgo svētki
Līgo svētki jeb Jāņi ir vieni no tradīcijām bagātākajiem svētkiem Latvijā. Ik vasaru tie tiek sagaidīti 23. jūnijā, atzīmējot gadskārtu maiņu – vasaras iestāšanos un laiku, kad dienas kļūst īsākas un naktis garākas. Svētku pamatā ir senas pagānu svinības, kas notika starp labības sēju un ražas novākšanu. Mūsdienās tie ir svētki, kas saglabājuši tādas senās tradīcijas kā jāņuzāļu lasīšanu ziedošajās pļavās, vainagu pīšanu, ugunskura kurināšanu un lēkšanu tam pāri, kā arī papardes zieda meklēšanu.
Jāņi ir ziedēšanas laiks: jūnijā Latvijā zied pļavas, labība, kartupeļi, zirņi un pupas, tāpēc Jāņu vakaru bieži sauc arī par Zāļu vakaru vai Zāļu dienu. Vietējā kultūrā katrai puķei un zālei ir savs pielietojums gan tautas medicīnā, gan zīlēšanā, gan pušķošanā, dāvināšanā un vainagu pīšanā. Šajos svētkos īpaša nozīme ir naktij. Tā ir gada īsākā nakts, kas, balstoties uz tradīcijām, jāpavada nomodā. Seni ticējumi vēsta, ka tie, kas noguļ Līgo nakti, noguļ visu vasaru. Savukārt Jāņu rītā sievām jāmazgā seja rasā, lai būtu skaistas, bet vīriem no rīta jābrien pa rasu, lai nauda sabirst zābakos.
Pēc tik daudzām aktivitātēm, protams, nepieciešams kārtīgi paēst. Jāņu galds nav iedomājams bez ķimeņu siera, pīrādziņiem un alus. Vislabāk šos svētkus iespējams saprast, tos izdzīvojot tieši tā, kā senie latvieši to bija paredzējuši – piepildot tos ar tradīcijām!
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Labākais veids, kā uzzināt par Latvijas vēsturi, tradicionālajiem rituāliem un senajiem amatiem, ir to izdzīvot Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā. Šajā muzejā iespējams iejusties latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku tradicionālajā dzīvesveidā, apskatīt senās sētas un izstādes, kā arī iemēģināt roku tradicionālo darbu veikšanā, piemēram, virpošanā.
Muzejs dibināts 1924. gadā, bet šobrīd tas atrodas 87 ha lielā platībā Rīgā pie Juglas ezera. Kā īpaša pievienotā vērtība muzejā ir tajā izvietotās Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem – Kurzemei, Zemgalei, Vidzemei un Latgalei – raksturīgās zemnieku sētas, amatnieku mājas-darbnīcas, vējdzirnavas, kalves, podnieku un darvas cepļi. Tajās ikviens var apskatīt muzeja ekspozīciju, kas raksturo laika posmu, novadu un mājas saimnieku nodarbošanos. Turklāt muzejs ir ne tikai seno laiku atspoguļojums, tajā regulāri notiek dažādas darbības – tajā strādā amatnieki, tiek svinēti latviešu gadskārtu ieražu svētki, izstāžu zālē iespējams skatīt tautas lietišķās mākslas studiju un muzeja krājuma izstādes.
Līvu (lībiešu) krasts
Kaut arī Latvijas teritoriju pamatā apdzīvo baltu tautas, Vidzemē un Kurzemē atsevišķās piejūras teritorijās ir sastopama viena no somugru tautām – līvi jeb lībieši. Gadsimtiem senos lībiešu zvejniekciemus Līvu krastā var apskatīt 50 kilometru garā joslā gar Irbes šaurumu Ziemeļkurzemē.
Šeit ir saglabājusies gan kādreizējā līvu kultūrvide, gan arī smilšainās pludmales un priežu sili. Tieši šeit izveidojusies unikālā Kurzemes lībiešu kultūrtelpa, kas kopā ar lībiešu valodu un senajām paražām un domāšanu, uzskatāma par lībiešu tradicionālās kultūras pamatu. Lībiešu pēdas redzamas arī latviešu mūsdienu kultūrā – lībieši un lībiskais mantojums tiek izmantoti kā motīvs dažādu literatūras, mūzikas, teātra un mākslas darbu tapšanā. Kā vislabāk saprast līvu dzīves ritējumu un tā svarīgo nospiedumu latviešu kultūrā? Protams, dodoties pie pašiem līviem!
Labākais laiks, kad to darīt, ir augusta pirmajā nedēļas nogalē, kad Mazirbē nelielās līvu jeb lībiešu tautas pārstāvji pulcējas uz Līvu svētkiem.
Alsungas suiti
Runā, ka suitiem neesot līdzīgu! Par to gan pārliecināties var tikai katrs pats, iepazīstot šo seno kultūru. Suitu novads Kurzemes rietumu daļā zināms ar savām unikālajām tradīcijām, suitu izloksni un īpašajiem ēdieniem. Suitu kultūrtelpa ir suitu kopienas identitātei nozīmīgu kultūras tradīciju kopums, apvienojot Alsungu, Basus, Gudeniekus un Jūrkalni – Kurzemes apkaimes pie Baltijas jūras.
Suitu sievas atšķiras ar Latvijai neraksturīgi košiem, krāsas pielietiem tautastērpiem. Tajos atainots suitu lepnums, pašapziņa un vēlme tikt pamanītiem. Tērpiem ir raksturīgs spilgtu krāsu – oranža, rozā, sarkana, dzeltena – salikums kā villainēs un brunčos, tā arī jakās un lakatos. Kad suitu sievas ir pamanītas, viņas noteikti tiek arī sadzirdētas ar tām raksturīgo daudzbalsīgās dziedāšanas veidu – burdonu (melodiju pavada dziedājums ar nemainīgu skaņas augstumu). Šis dziedājums Latvijā tiek atpazīts pēc „ē” (vai „ō”) velkošās pavadošās balss un suitu sievu apdziedāšanas dziesmām, kas asprātīgi veidotas par visdažādākajām dzīves situācijām. Turklāt suitiem piemīt arī savs latviešu valodas dialekts, kas tiek lietots gan tautasdziesmās, gan ikdienas sarunvalodā.
Ciemošanos īstā suitu sētā noteikti jāapvieno ar Alsungas un Jūrkalnes stāvkrasta apskati – tās ir vietas, kur paši suiti gadsimtiem ilgi ir vadījuši savas dienas. Tur katrs pats var jūras krastā iemēģināt burdona dziedājumu!
Lielvārdes josta
Latvijas kultūra ir bagāta un tradīciju piepildīta. Bet vai ir kas īpaši tradicionāls, ko savā lietošanā var iegūt jebkurš? Jā, ir! Tā ir Lielvārdes josta. Šī ir ne tikai skaista rota, bet arī izcils tautas audēju roku darbs. To veido divkrāsu sarkanbalta rakstaina audene, kam vidū vai malās ieausts biežāk zaļš, retāk – zils vai violets pavediens, ar mainīgu raksta motīvu jeb ģeometrisko ornamentu. Tā parasti ir 10 centimetrus plata un mēdz sasniegt pat 3 metru garumu!
Kaut arī Latvijā ir katram novadam raksturīgs tautas tērps, krāsas un raksti, tieši Lielvārdes josta kļuvusi par pamatu mūsdienu mītam par jostas rakstu seno izcelsmi. Dažkārt šai jostai un tās ornamentam tiek piedēvētas pat īpašas aizsargspējas. Gan rakstu variantu bagātība, gan iestrādātais mītiskās leģendas padara Lielvārdes jostu par unikālu Latvijas kultūras vērtību mūsdienās. Jostai raksturīgais motīvs ir kļuvis par vienu no latviskuma simboliem, tas iestrādāts neskaitāmos veidos – cepurēs, šallēs, cimdos, audumu apdrukā, rotaslietās, podniecībā un pat tetovējumos. Lielvārdes jostas motīvs ir iekļauts pat Latvijas Republikas pilsoņu pasēs.